Galvenā lapa  -  Viedoklis


22.08.2005   Kalvīša valdības impotence

          Vietējā krievu presē visai vētraini apsprieda jaunumu par valdības komisijas izveidošanu ar mērķi saskaitīt “kaitējumu, kuru bija nodarījusi padomju okupācija”. Lūk, vēl viens nedraudzīgs solis, kuru valdība spēra attiecībā pret Krieviju. Gribētos aizstāvēt Kalvīša k-ga godu, kurš šajā gadījumā ir absolūti nevainīgs. Jo šis tikai izpildīja Saeimas uzdevumu, kas 2005. gada 12. maijā tieši tika ierakstīts kārtējā Deklarācijā “par okupāciju”: Ministru kabinetam triju mēnešu laikā izveidot... Nu izpildīja viņš šo uzdevumu divas nedēļas ātrāk ...

    Saeimas uzdevumi izveidot komisijas vai izstrādāt normatīvos aktus, kurus Saeima uzdod Ministru kabinetam, - tā ir ikdienišķa likumdošanas prakse. Piemēram, decembra beigās Saeima pieņēma grozījumus uzreiz diviem likumiem – “Par dzīvojamo telpu īri” un “Par palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā” –, kuros šādu uzdevumu bija diezgan. Pirmais likumdošanas akts pacēla dzīvokļa īres “griestus” denacionalizētajos namos līdz 0,6 Ls/m2 ar perspektīvu vispār atcelt šos “griestus”. Ministru kabinetam bija uzdots kā kompensāciju līdz 1. martam izstrādāt, bet līdz 1. jūlijam ieviest speciālu palīdzības programmu denacionalizēto namu iemītniekiem. Otrais likums paredzēja pieņemt veselu Ministru kabineta Noteikumu virkni, kas konkretizētu šīs programmas īstenošanu. Līdz 1. aprīlim būtu jānosaka kārtību, saskaņā ar kuru tiem denacionalizēto namu iemītniekiem, kas vēlas nopirkt dzīvokli vai uzcelt māju, tiktu izsniegtas valsts kreditēšanas garantijas. Līdz 1. jūlijam – noteikt neizmantojamās dzīvojamās platības nodošanas pašvaldību rīcībā kārtību, kā arī kompensācijas par brīvprātīgi vai piespiedu kārtā (ar tiesas lēmumu) atbrīvotās dzīvojamās platības izmaksāšanas kārtību.

     Valsts kreditēšana tika paredzēta, lai risinātu to iedzīvotāju problēmas, kuri paši nav spējīgi nopirkt dzīvokli, bet desmit gadu laikā var segt attiecīgo kredītu. Toties kompensācijas tika paredzēts izmaksāt tai bezcerīgajai kategorijai, kas (ar ienākumiem mazāk par 150 Ls) sastāda apmēram 40% iedzīvotāju. Termiņi tika izredzēti tādi, lai nekavējoties jau no 2005. gada budžeta (izdarot tajā grozījumus) sniegtu palīdzību personām, kurām draud izlikšana uz ielas.

     Viss augstākminētais nebūt nav tikai labas ieceres, bet gan likums, kas ir obligāts visiem, un, pirmām kārtām, augsta ranga ierēdņiem. Tiesa, atšķirībā no gadījuma ar “okupāciju”, Ministru kabinets visos minētajos gadījumos nebija izdarījis NEKO! Dažādu Noteikumu projekti virzījās pa garo ierēdņu ķēdi, projekti tika izskatīti te valsts sekretāru sapulcēs, te Ministru kabineta komitejā. Tomēr spēkā esošajā normatīvajā dokumentā ar mēneša aizkavēšanos iemiesojās tikai kompensāciju izmaksāšanas Noteikumi. Acīmredzami, tādēļ, ka paši par sevi šie Noteikumi neparedz nekādas izmaksas iedzīvotājiem.

      Šajā gadījuma likums pieprasa, lai tēriņi līdzīgās daļās tiktu segti gan no valsts , gan no pašvaldību budžeta (50% uz 50%). Turklāt, savus Saistošos noteikumus, kuri regulē visus izmaksas jautājumus, pieņem pašvaldība, bet valsts tikai kompensē pašvaldībai pusi no zaudējumiem. Rīgas dome, kuras teritorijā atrodas lielākā daļā daudzdzīvokļu denacionalizēto namu, savu ceļa posma pusi tā arī nebija veikusi. Noteikumu projekts tika izstrādāts tajos laikos, kad pie varas bija kreisie spēki, un jaunā labējā koalīcija par šo projektu vairs nelikās nezinis.

     Ja tomēr šis projekts tiks pieņemts, tad gan no valsts, gan no domes 2006. gada budžetiem vajadzēs izdalīt 2 miljonus latu (no katra), bet no 2007. gada budžetiem – 5 miljonus latu. Respektīvi, tas ļaus sniegt palīdzību 8 tūkstošu latu apmērā 500 no 1250 maznodrošinātajām ģimenēm.

     Kas attiecas uz nedaudz turīgākajām ģimenēm, tad šeit veidojas daudz sliktāka situācija. Ministru kabinets ignorēja likumu vispār, un pat neizstrādāja šīs iemītnieku kategorijas kreditēšanas programmas projektu. Toties tika reanimēta (aktualizēta) mājokļu attīstības kreditēšanas programma, ar kuras izstrādāšanu jau kopš 1996. gada nodarbojās visas valdības pēc kārtas. Tās “attīstības” pirmais posms bez acīmredzamiem rezultātiem turpinājās četrus gadus. Kaut gan Lietuvā analoģiska programma ar panākumiem darbojas jau 15 gadus. Tādēļ nekādu masu izlikšanas uz ielas pazīmju mūsu kaimiņvalstī nevar vērot, lai arī tās ekonomiskais stāvoklis līdzinās mūsējam.

     Otrais programmas “attīstības” posms sakās 2000. gadā, divu gadu laikā ministrijas tikai paspēja noskaidrot, kas par ko atbild, un tālāku virzību neuzsāka. Patlaban šis otrais posms arī tiek “aktualizēts”. Programmas pirmatnējā variantā bija paredzēta privatizēto dzīvokļu īpašnieku biedrību kreditēšana, kuriem steidzamā kārtā pievienoja arī individuālās ģimenes : denacionalizēto namu iemītniekus un ģimenes ar bērniem. Pie tam vērā netiek ņemta četrkārtīgā starpība starp īres maksu privatizētajos dzīvokļos un denacionalizēto namu dzīvokļos.

     Liekas, ka valdība grasās uzsākt valsts garantiju izsniegšanu tikai 2006. gadā, piešķirot tam apmēram vienu miljonu latu. Šajā gadījumā 640 ģimenes varēs saņemt kredītus 15 000 latu apmērā uz desmit gadiem. Kāda daļa no šiem kredītiem pienākas denacionalizēto namu iemītniekiem, nezina pat Kalvītis. 

    Labākajā gadījumā 2006. gadā palīdzību saņems 1140 (500+640) ģimenes. Un tas tanī laikā, kad izlikšanas uz ielas tempi (vēl tad, kad “griesti” bija 0,48 Ls/m2) sastādīja apmēram 1600 ģimenes gadā. Visai palīdzības programmai kopumā no 2006. gada budžeta tiek plānots izdalīt tikai 3 miljonus latu. Kaut gan sagaidāmais budžeta pieaugums tikai 2005. gadā (kuru mums būs jāsadala septembrī) sastādīs 65 miljonus latu. Tas ir daudzkārt vairāk, nekā vajadzētu, lai jau 2005. gadā sniegtu pilnvērtīgu palīdzību ( ieplānotajā apjomā) visiem tiem, kam šī palīdzība ir nepieciešama. Diemžēl Ministru kabineta noziedzīgā bezdarbība ir novedusi pie tā, ka likumā noteiktie attiecīgo normatīvo aktu izstrādāšanas termiņi nav ievēroti.

    Izveidojušajos apstākļos apvienība PCTVL bija griezusies pie Ministru prezidenta ar priekšlikumu kaut vai līdz septembra beigām izpildīt likumā noteiktās darbības, un uz 2005. gada budžeta grozījumu rēķina ieviest visu aizsargpasākumu kompleksu. Bet, kamēr ierēdņi “sakustēsies”, pieņemt likuma spēku saturošos Noteikumus, kas apstādinātu izlikšanas uz ielu. Zinādami, kādos tempos strādā ierēdņi, šo Noteikumu projektu mēs uzrakstījām paši un rūpīgi ievietojām to aploksnē.

    Tanī pat laikā denacionalizēto namu iemītnieki centās saskaņot ar Rīgas domi aģitācijas telts uzstādīšanu Stacijas laukumā. Šajā teltī viņi grasījās izplatīt skrejlapas, kurās būtu dots raksturojums augstākminētajai Kalvīša valdības impotencei.   

    Domājams, ka denacionalizēto namu iemītnieki drīzāk saņems kompensāciju no Krievijas. Par to būs jāpateicas tam pašam Ministru kabinetam, kura ierēdņi jau pilnā sparā nodarbojās ar Krievijas parādu skaitīšanu.                       

 



Vladimirs Buzajevs,



 Saeimas deputāts, PCTVL Valdes līdzpriekšsēdētājs



 

        

 

 

Komentāri


Atlikuši simboli: