Galvenā lapa  -  Viedoklis


11.08.2005   Aivars Endziņš: starp Ribentropu un Molotovu.

      

Uz vēsturisko un etnisko ...

 

 Satversmes Tiesas spriedums “Izglītības reformas” lietā, kas tika pasludināts nelaimīgākā dienā - piektdien, 13. maijā, gandrīz nevienam par pārsteigumu nekļuva. Vairāk pārsteidza motivācija. Īpašu apbrīnu pelna jau pirmais šā sprieduma punkts, kas sākas ar frāzi : “visupirms jāņem vērā tas, ka šo lietu nevar izskatīt atrauti no padomju okupācijas rezultātā izveidojušās sarežģītās etnodemogrāfiskās situācijas ..[un] mērķtiecīgi īsteno[ta] genocīd[a] pret Latvijas tautu... Rezultātā samazinājās latviešu, bet būtiski pieauga cittautiešu .. skaits ..[un] ... tika izveidots uz segregācijas principu balstīts ... atsevišķs paralēls „krievvalodīgo” skolu tīkls”.

Satversmes tiesas spriedums eleganti saskan ar to daudzveidīgo deklarāciju “Par okupācijām” sēriju, kuras sinhroni pieņēma Baltijas Asambleja, LR Saeima, Eiropas Parlaments un ASV Senāts. Ņemot vērā to apstākli, ka mums tomēr nav lemts dzīvot blakus amerikāņiem, es citēšu tā teikt vietējo produktu, pie tam šie citāti galvenokārt attiecas nevis uz Krieviju, bet uz Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem.                     

     Noziedzīgais PSRS režīms ne tikai “sagrāva tās valstisko iekārtu, slepkavoja, spīdzināja un deportēja simtiem tūkstošu {Latvijas} iedzīvotāju ..[bet arī] ... centās sagraut un pārkrievot Latvijas nacionālo kultūru, iesūtot Latvijā simtiem tūkstošu PSRS iedzīvotāju”. Tādā veidā vienā rindiņā mani un daudzus citus cittautiešus pielīdzināja NKVD darbiniekiem. Mani gan tas īpaši neapvaino, jo es taču reāli “centos sagraut”, ieceļodams Rīgā pusotra mēneša vecumā kopā ar saviem vecākiem - jauniem speciālistiem, kurus nosūtīja atjaunot Rīgas Vagonu rūpnīcu. Toties mani trīs bērni, kuri pirmo reizi ieraudzīja Latviju no dzemdību nama loga netālu no Matīsa tirgus, domu par savu parādīšanos pasaulē ar ļaunprātīgu mērķi, uztver ar sašutumu.

 LR Saeimas Deklarācija paredz arī to, ko būtu jādara ar šiem “simtiem tūkstošiem”. Proti, “noslēgt starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju speciālu nolīgumu, kas noteiktu savstarpējās saistības materiālo izdevumu segšanā, kā arī palīdzības sniegšanā pārceļotājiem, tāpat arī viņu ģimenēm, kas pārceļas uz savu vēsturisko vai etnisko dzimteni” Šeit nebūt neiet runa par militārpersonām (kuri Deklarācijā tiek minēti atsevišķi), bet par VISIEM.

Turklāt par “pārceļotājiem” sāka runāt apmēram desmit gadus pēc tam, kad emigrācija faktiski izbeidzās. Un tieši trīs mēnešus pēc tam, kad Saeima, neskatoties uz mūsu protestiem, izsvītroja no Repatriācijas likuma normu, kura piešķīra šādiem izceļotājiem pabalstus no Latvijas budžeta.

Deklarācijas apspriešanas gaitā no Saeimas tribīnes kolēģi mums paskaidroja, ka vārdu salikumu “speciāls nolīgums” būtu jāizprot, kā kaut ko analoģisku tai vienošanās par VISU Baltijas vāciešu vienlaicīgu un pilnīgu repatriāciju, kura bija noslēgta starp Vāciju un PSRS un Vāciju un Latviju uz Molotova-Ribentropa pakta pamata.

  Var droši secināt, ka viss notiekošais satur sevī zināmās pazīmes, kas liecina par atteikšanos no pasludinātās “sabiedrības integrācijas” politikas un atgriešanos pie 90.-to gadu sākumā piekoptās “cittautiešu izstumšanas” politikas. Par patlaban jau piemirsto “izstumšanas” politiku, kas pēc savas ietekmes uz demogrāfisko situāciju visai līdzinās bēdīgi slavenam PAKTAM, es arī gribu teikt pāris vārdu.

 

Kāds tam sakars ar Endziņu ?

 

Satversmes Tiesas priekšsēdētājs Endziņa kungs ir ekstra klases jurists, kurš bieži uzdrošinājās pasludināt spriedumus, kas bija pretrunā ar Saeimas un valdības gribu. Šāda uzvedība ir visai netipiska bijušajam LU kompartijas organizācijas vadītājam. Tomēr viņam gadījās parakstīt arī daudz apkaunojošākus dokumentus kā spriedums lietā pa “Izglītības reformu”.

Šeit gan neiet runa par liekulīgo [attiecībā pret neizpildītiem solījumiem cittautiešiem] Deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kuras piecpadsmit gadu jubileju mēs visai kaismīgi nosvinējām 4. maijā. Šeit iet runa par daudz patiesāku dokumentu – 1991. gada 15. oktobra LR Augstākās Padomes lēmumu “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”. Endziņa kungs to parakstīja Augstākās Padomes sekretāra vietā. Starp citu, no šā dokumenta viņš arī aizņēmās 2005. gada 13. maijā pasludinātā sprieduma preambulas elementus.

Tieši šis augstākminētais Lēmums sadalīja Augstākās Padomes vēlētājus pilsoņos un nepilsoņos, un tieši tajā bija izsludināts par it kā nevainīgo (no pirmā acu uzmetiena) procedūru – vispārējo iedzīvotāju reģistrāciju. 

 Kas no tā visa sanāca, var novērtēt, savstarpēji salīdzinot abas okupācijas un tām sekojošo “demokratizāciju”.

 

Nacistu okupācija



 

 Plaši pazīstamajā grāmatā, kuru Vaira Vīķe-Freiberga uzdāvināja Putina kungam, pirmās okupācijas rezultāti tiek novērtēti visai pieticīgi. Tā, 250. lappusē ir norādīts, ka tika nogalināti 80-100 tūkstoši Latvijas civiliedzīvotāji, tai skaitā arī ebreji. Padomju historiogrāfijā minēti 600 tūkstoši upuri civiliedzīvotāju un padomju karagūstekņu vidū. Bet šajā skaitā tika iekļauti arī simtiem tūkstošu civiliedzīvotāju, kuri tika ievesti iznīcināšanai Latvijā no visas Eiropas. Politiskais klimats Latvijā bija tam piemērots.   

Demogrāfiskā statistika konstatē, ka uzreiz pēc kara Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās par 20 % vai arī par 400 tūkstošiem cilvēku. Tas ir kā minimums 100 tūkstoši nogalināto civilpersonu un daži desmiti tūkstoši kaujās kritušo abās frontes pusēs. Pārējie – vai nu izsūtītie uz Vāciju spaidu darbos, vai arī brīvprātīgi aizceļojušie vai aizdzītie kopā ar fašistu karaspēku atkāpšanās gaitā. Turklāt tikai tie, kuri neatgriezās.

                                 

Padomju  “okupācija”



 

Tanī pašā “prezidentes grāmatā” 304.-305. lpp. ir minēti 140-190 tūkstoši politiski represētie – pārsvarā izsūtītie. Viņu vidū nogalināto, cietumos un trimdā nomirušo skaits svārstās no 10 līdz 20 procentiem. Politiski represēto personu vidū bija arī tie, kas brīvprātīgi iestājās Hitlera armijā vai arī tika mobilizēti piespiedu kārtā. Pavisam tika mobilizēti 110 tūkstoši, tai skaitā 52 tūkstoši “brīvprātīgajā” SS leģionā (258. lpp.).

Saskaņā ar oficiālo versiju, “okupācija” turpinājās līdz pat 1990. gadam! Grāmatas autori gan neslēpj, ka kopš 1954. gada arestēto skaits krasi samazinājās un “nepārsniedza dažus desmitus gadā”.

Kas attiecas uz demogrāfisko statistiku, tad tā pēdējos četrdesmit “okupācijas” gados fiksē iedzīvotāju pieaugumu par 600 tūkstošiem cilvēku. Bez šaubām, demogrāfiskā pieauguma mērķis bija “sagraut un pārkrievot”. Tiesa, NEVIENS no arhīvu dokumentiem neliecina par šāda mērķa pastāvēšanu. Starp citu, šo 600 tūkstošu vidū bija arī 100 tūkstoši latviešu, kuru pieaugums kalpo par ilustrāciju “mērķtiecīgi īstenotam genocīdam”. Lūk, tad šī “drausmīgā migrantu pieplūduma” rezultātā 1989. gadā republikas iedzīvotāju skaits palielinājās par 8 procentiem , salīdzinājumā ar 1914. gadu. Tiesa gan, latviešu īpatsvars iedzīvotāju vidū samazinājās: no 56 % 1914. gadā [vērtējums] līdz 52 % 1989. gadā.

 Lasītājs pats var atrast “mērķtiecīgus” melus gan citātos no Satversmes Tiesas sprieduma, gan citātos no Deklarācijas, un vadoties no tiem, novērtēt necitētās dokumentu daļas saturu.

Vienlīdz katram ir iespēja salīdzināt vienu “totalitāro” režīmu ar otru un patstāvīgi izlemt, vai tiem politiķiem, kuri vienādi novērtē abus režīmus, piemīt sirdsapziņa.                                                

 

Demokrātijas “sasniegumi”



 

 No 1989. līdz 2005. gadam valsts iedzīvotāju skaits samazinājās par 378 tūkstošiem cilvēku. Tas ļoti līdzinās tam zudumam, kas radās hitleriskās okupācijas rezultātā. Etnisko latviešu kļuva par 40 tūkstošiem mazāk. Ņemot vērā arī to apstākli, ka “okupantu” laikos pamatnācijas pieaugums sastādīja 2 500 cilvēku gadā, derētu pievienot šim skaitlim vēl 2 500 x 15 = 37 500 to latviešu, kuri varētu nākt pasaulē vai izdzīvot citos vēsturiskajos apstākļos. Summā pamatnācijas zaudējumus var salīdzināt ar to 80 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju bojāeju, kurus noslaktēja nacisti, kaut gan lielākā daļā no tiem bija ebreji.

Tādēļ, ja salīdzināt visus trīs režīmus, tad Endziņa kunga vieta būs tuvāk Ribentropam, nekā Molotovam.

 Tiesa gan, bija pielietotas savādākas metodes. Bet arī visai efektīvas. Piemēram, kopš “Endziņa lēmuma” pieņemšanas 900 tūkstošu cilvēku (kur nu Ribentropam !) tiesiskais statuss trīs gadus bija atkarīgs no cita LR AP Lēmuma “Par Latvijas Republikas likuma "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" spēkā stāšanās kārtību2. punkta. Šajā punktā mūsdienu Deklarācijas stilā bija miglaini teikts, ka “viņu statusu un uzturēšanās kārtību noteiks īpaši likumdošanas akti un starpvalstu līgumi”. 160 tūkstošus no šiem 900 vispār atteicās reģistrēt Iedzīvotāju Reģistrā. Rezultātā viņi nevarēja nedz apprecēties, nedz bērnu nokristīt, nedz pabalstu saņemt, nedz darbā iekārtoties. Šiem klājās tā, kā padomju partizāniem Latgales mežos.

Patlaban pēc šāda veida “palīdzības sniegšanas pārceļotājiem, kas pārceļas uz savu vēsturisko vai etnisko dzimteni”, nepilsoņu skaits ir divkārt samazinājies. Mazāk par ¼ daļu no šī nepilsoņu zuduma sastāda naturalizācijas vai pilsonības piešķiršanas reģistrācijas kārtībā rezultāti.

 

Genocīds



 

          Nu tad nobeigumā par genocīdu, kas nevietā tiek minēts Satversmes Tiesas spriedumā.

          Saskaņā ar ANO Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to [2.panta “c” un “d” punkti] “ar genocīdu saprotama ... darbība, kas tiek izdarīta nolūkā ... daļēji iznīcināt kādu ... etnisku ... grupu kā tādu:

c) tīša tādu dzīves apstākļu radīšana šādai grupai, kas aprēķināta, lai to ... daļēji fiziski iznīcinātu;

d) pasākumu ieviešana, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā”.

 Tad, lūk, pēdējā “PSRS genocīda” gadā lielākajai daļai etnisko grupu bija pozitīvs dabiskais pieaugums (koeficients, kas rāda attiecību starp dzimstību un mirstību). Tolaik uz 1000 cilvēku šis koeficients latviešiem bija 1,11, nelatviešiem kopumā – 1,22, etniskajiem krieviem – 0,97.    

 Kopš 1992. gada visās etniskajās pamatgrupās sākās katastrofāls iedzīvotāju dabiskā zuduma process. Tomēr 2003. gadā latviešiem šis koeficients bija tikai mīnuss 3,12, nelatviešiem kopumā – mīnuss 7,41, bet etniskajiem krieviem - mīnuss 6,67. Tātad, krievi izmirst 2,1 reizes ātrāk par priviliģēto pamatnāciju, bet nelatvieši kopumā – gandrīz 2,5 reizes ātrāk. Nelatviešu mirstība ir par 16 % augstāka, kā latviešu mirstība, bet dzimstība – gandrīz par ceturto daļu zemāka!

Par vienu no efektīvākajiem “bērnu dzimšanas novēršanas” pasākumiem var uzskatīt arī tā saucamo Izglītības reformu, kas, kā zināms, tika uzsākta vēl 1996. gadā (ne mazāk par diviem priekšmetiem latviešu valodā!) un kuras īstenošana ieviesa nelatviešos pilnīgi pamatotas bažas par savu bērnu nākotni.

Vēlreiz uzsvēršu, ka šeit iet runa nevis par emigrāciju, bet tikai par iedzīvotāju dabisko zudumu. Jaundzimušo tautība tiek norādīta pēc mātes tautības, kas izslēdz jaukto laulību ietekmi uz tās vai citas etniskās grupas depopulācijas pakāpi.

Salīdzinājumam : 2001. gadā latviešu un nelatviešu dabiskā zuduma koeficients (3,97 un 7,93 uz 1000 cilvēkiem) atšķīrās tieši divreiz. Attiecīgais rādītājs Latvijā kopumā bija 5,6; krieviem – 7,2; baltkrieviem - 11,4; ukraiņiem – 6,7; poļiem –10,1; lietuviešiem – 8,2. Ārvalstīs (2000. gadā) tas sastādīja: Krievijā – 6,6; Baltkrievijā - 4,1; Ukrainā -7,6; Polijā - +0,3; Lietuvā – 1,3. Šie skaitļi neliecina par to, ka kopsummā tās vai citas nacionālās minoritātes dzīves apstākļi Latvijā ir labāki, kā valstīs, kas ir šo minoritāšu “etniskā dzimtene”.

Šie satraucošie iedzīvotāju dabiskā zuduma rādītāji paliek gandrīz bez izmaiņām jau desmit gadus. Ja arī turpmāk mēs virzīsimies tanī pašā virzienā, tad nākamā gadsimta sākumā Latviju apdzīvos tikai pusotra miljona cilvēku – mazāk, kā tas bija 1920. gadā pēc Pirmā Pasaules kara sīvajām kaujām un ražošanas uzņēmumu darbinieku masu evakuācijas. Toties 22. gadsimta sākumā pamatnācijas īpatsvars iedzīvotāju sastāvā būs nevis šodienas 58 procenti, bet 68 procenti - līdzīgi tam, kā tas bija svētīgajā 1935. gadā !

Šī prognoze tika veikta, neņemot vērā mūsu jaunās lielās valsts – Eiropas Savienības demogrāfisko spiedienu. Tieši relatīvi zemie rādītāji – tādi kā iedzīvotāju īpatsvars un iedzīvotāju atražošanas koeficients salīdzinājumā ar Krievijas Impēriju un PSRS ( bet nevis mītiskās krievu caru un PSKP Politbiroja locekļu intrigas) arī noveda līdz Latvijas iedzīvotāju “mehāniskam” pieaugumam aizpagājušā un pagājušā gadsimtu otrajā pusē.

Kas attiecas uz Eiropas Savienību ar tās zemo dzimstības līmeni, tad šeit jāparedz, ka visās savienības teritoriālajās daļās varēs novērot “netradicionālo” imigrantu pieplūdi. Ja gadsimta beigās šī pieplūde ļaus atjaunot Latvijas iedzīvotāju skaitu tajā līmenī, kāds bija 1989. gadā, tad netradicionālie emigranti sastādīs 44 % iedzīvotāju, bet tradicionālie (tagadējo krievvalodīgo pilsoņu un nepilsoņu pēcnācēji) – 18% un pamatnācija – 38%.

       

        P.S.  Sagatavojot šo rakstu, tika izmantota ne tikai “prezidentes” grāmata “Latvijas vēsture 20. gadsimts” (2005.g.), bet arī citi avoti.

         Tai skaitā :

         Latvijas statistikas gadagrāmata (dažādu gadu izdevumi);

         Enciklopēdija “Padomju Latvija” (1989.g);

         Monogrāfija “Krievi Latvijā” (1992.g.).

        Nepieciešamības gadījumā dati tika pārrēķināti, pielietojot vispārpieņemto metodiku. Piemēram:

- iedzīvotāju depopulācijas prognoze līdz gadsimta beigām tika dota, izmantojot eksponentu: S=S0exp(-vt); 

 - latviešu īpatsvars iedzīvotāju vidū 1914. gadā tika aprēķināts, ņemot vērā iedzīvotāju kopējo skaitu (1914.gada dati) un latviešu droši fiksēto maksimālo skaitu Latvijas teritorijā (1989. gada tautas skaitīšana).    

  

 

 LR Saeimas PCTVL frakcijas deputāts                              Vladimirs Buzajevs             

Komentāri


Atlikuši simboli: